Planētu dizaina svētki?

Intervija ar nesen izdotā sējuma “Lielā koprade” autori

Bobijs Langers: Jaša, jūsu nesen izdotā grāmata “Lielā koprade” sevi raksturo kā “standarta darbu pārveidojošai kopradei politikā, biznesā un sabiedrībā”. Vai šī grāmata ir paredzēta speciālistiem vai ekspertiem, piemēram, sociologiem vai politologiem, vai arī jūs rakstāt plašākai mērķa grupai? 

Jascha Rohr: Es rakstu visiem, kas ir apņēmušies, kuri vēlas pārvietoties un mainīt lietas un kas zina, ka to var izdarīt labāk kopā, nevis atsevišķi. Es ceru, ka šī ir ļoti plaša mērķa grupa, kurā ietilpst eksperti, taču tā ir paredzēta arī vadītājiem, aktīvistiem, uzņēmējiem, projektu vadītājiem, vietējiem cilvēkiem un daudziem citiem, kas ar savu darbu vēlas sniegt pozitīvu ieguldījumu pasaules veidošanā. .

B.L.: Kas tev pietrūkst, ja neesi izlasījis?

J.R.: Grāmata ir pilna ar modeļiem, metodēm, teoriju un praksi, lai mēs varētu kļūt par informētiem aktieriem. Personīgi es saskatu grāmatas vērtīgāko ieguldījumu tajā, ka tā piedāvā jaunu ekoloģisko paradigmu, ar kuru mēs varam daudz labāk izprast un pielietot attīstības, pārmaiņu un dizaina procesus.

B.L.: Jūs sakāt, ka vēlaties "izgudrot no jauna mūsu planētas civilizāciju". Sākumā tas izklausās diezgan tālu. Kāpēc, jūsuprāt, ir nepieciešams šis jaunais izgudrojums?

J.R.: Protams, tā sākotnēji ir provokācija. Un šajā ziņā nav tādas lietas kā viendabīga globāla civilizācija. Taču viens ir skaidrs: ja turpināsim globāli tāpat kā līdz šim, mēs iznīcināsim savus iztikas līdzekļus un līdz ar to arī to, ko saucam par civilizāciju. Mēs to detalizēti zinām no cilvēces pagātnes. Bet tad lietas vienmēr varēja turpināties kaut kur citur. Ja mēs šodien sabruksim kā globāla civilizācija, alternatīvas planētas nav. Šoreiz mums ir jāizdodas sevi izgudrot no jauna, pirms mēs pilnībā sabrukām. To es saucu par mūsu civilizācijas no jauna izgudrošanu.

B.L.: Kas jūs esat, lai teiktu, ka esat spējīgs uz šādu konceptuālu sasniegumu?

J.R.: Mans darbs ir bijis palīdzēt mazām un lielām grupām izgudrot sevi no jauna aptuveni 25 gadus – no ciemata līdz valsts līmenim, esmu izstrādājis un pavadījis līdzdalības un izstrādes procesus. Mans uzdevums ir strukturēt un uzturēt procesu, kurā šīs grupas sevi izgudro. Es esmu kaut kāda dizaina vecmāte. Šajā ziņā es neuzņemtos no jauna izgudrot mūsu civilizāciju. Taču jūtos labi sagatavots, lai izstrādātu, metodiski atbalstītu un pavadītu lielus starptautiskus un globālus procesus, kuros iesaistītie sāk no jauna izgudrot “civilizāciju”.

B.L.: Vai uz planētas nav vairāk par vienu civilizāciju? Tātad, kad jūs sakāt “planētu civilizācija”, vai tas izklausās tā, it kā jūs pielīdzināt Rietumu industriālo civilizāciju planētu civilizācijai?

J.R.: Jā, tieši tā, tas izklausās, es to apzinos, un, protams, tas tā nav. Un tomēr ir kaut kas līdzīgs globālai daudzveidīgai sabiedrībai, globāliem tirgiem, globālai politiskai arēnai, globālai mediju ainavai, globāliem diskursiem, globāliem konfliktiem un globāliem procesiem, piemēram, saistībā ar Koronu vai klimata pārmaiņām. Es vienkārši saucu šo ļoti neviendabīgo lauku par globālo civilizāciju, lai būtu skaidrs: šis globālais lauks kopumā ir vairāk toksisks nekā labvēlīgs. Tas ir jāpārveido globālās reģenerācijas nozīmē.

B.L.: Jūs rakstāt veselu grāmatu par metodēm un instrumentiem. Vai jūs neuztrauc, ka jūsu mērķa grupa ir izsalkusi pēc satura?

J.R.: Tā ir lietas būtība. Daudzi būtu devuši priekšroku vienkāršai recepšu grāmatai: risinājumiem, kurus viņi varētu kopēt. Un tieši tur es gribēju palikt godīgs: mums ir jāiziet no šīs receptes loģikas, tā ir daļa no problēmas. Ilgtspējīgi risinājumi vienmēr ir saistīti ar vietējo kontekstu izpratni un tiem pielāgotu risinājumu izstrādi. Tas ir tas, ko es mācījos no permakultūras. Lai to izdarītu, mums pašiem ir jāapmāca un jāizglīto. Tas prasa metodes un rīkus. Pārējais līdzveidotājiem jādara uz vietas.

B.L.: Jūs rakstāt: “Ja mēs izmantojam... vecās civilizācijas instrumentus, var rasties tikai jauna vecās civilizācijas versija.” Tas ir loģiski. Bet kā jūs kā vecās civilizācijas bērns atradīsit jaunas civilizācijas instrumentus?

J.R.: Tas ir iespējams tikai ar transformācijas procesiem. Un es šo terminu nelietoju vieglprātīgi, bet ar visu tā konsekvenci un dziļumu: ikviens, kurš ir piedzīvojis kultūršoku un nācies pielāgoties jaunai kultūrai, kurš ir mainījis reliģisko attieksmi vai kurš ir sācis savu profesionālo dzīvi no jauna vai ir atstājis ilgstošas ​​attiecības uz jaunām, zina tik krasus pārmaiņu procesus. Man pašam ir bijušas savas personīgās krīzes un konflikti, kuros vairākkārt esmu spējis personīgi pārveidot vismaz “vecās civilizācijas” aspektus. Mans Permakultūras akadēmijas, Līdzdalības dizaina institūta un Cocreation Foundation dibināšanas pamatā bija tieši tādi izziņas procesi, kas pēc tam atrada savu radošo izpausmi šajās organizācijās. Bet, protams, es joprojām esmu arestēts, es redzu sevi kā cilvēku pārejas posmā.

BL: Lai gan jūs neaizverat acis uz cilvēces nožēlojamo stāvokli ("Likmes ir augstas, vilnis ir bīstams, potenciāli nāvējošs"), jūsu grāmatas vispārīgais noskaņojums ir ārkārtīgi pozitīvs. No kurienes tev optimisms?

J.R.: Optimisms ir izdzīvošanas stratēģija. Bez viņa man nebūtu spēka darīt to, ko daru. Kur mums vajadzētu ņemt enerģiju tik daudzām pārmaiņām un dizainam? Es uzskatu, ka mēs to varam tikai tad, ja no šī uzdevuma smeļamies spēku, prieku, dzīvīgumu un pilnību. Es to daru ar naratīviem, kas dod cerību. Ja es ar to manipulēju ar sevi, es ar prieku to pieņemu: man labāk patīk pozitīvs, pašpiepildošs pareģojums, nevis negatīvs!

B.L.: Grāmata bija 1. sējums. Ko mēs varam sagaidīt no 2. sējuma?

 J.R.: 1. sējumā sapakojām instrumentu kasti un skatījāmies uz sabrukumu un vīziju. 2. sējumā ieejam pārvērtībās, tā teikt briesmoņu alā. Trīs noteicošās tēmas būs: rezonanse, trauma un krīze. Smagas lietas, bet arī neticami aizraujošas! Pašlaik es veicu daudz pētījumu par to, ko tas var nozīmēt grupās, lai nomierinātu un regulētu kolektīvo nervu sistēmu un integrētu traumas. Es uzskatu — vēl viena rupja metafora —, ka mūsu globālo civilizāciju vislabāk var raksturot ar atkarības analoģiju: mēs esam atkarīgi no enerģijas un patēriņa. Ilgtspējīga atjaunošanās mums izdosies tikai tad, ja tiksim nost no āķa. Tas nav viegli atrisināms jautājums, bet gan kolektīva psiholoģiska problēma. Taču mans darba veids ir ģeneratīvs; ar prieku skatos, kas notiks turpmākajā rakstīšanas procesā.

-> pārskatīšanai